Vincents, Vincis, Vinsītis, Vinsiks....

Vinsiks piedzima 2005.gada 7. augusta Rīga. Vinsika parādīšanās mūsu ģimenē iespējams ir netīša, bet varbūt arī nē... Oktobra beigas pirms skolnieku rudens brīvdienām, pie mums ciemos atbrauca vīra māsa ar diviem brīniāķīgiem mazuļiem. Divi mazi taksīši, ruds un melns, jautri spēlējās, plivinot savas austeles, mūsu divistabu dzīvoklī. Pēc tam viens no viņiem, iekārtojās mana vīra klēpī un saldi iemiga. Nu, bet protams, vai es, visu mužu sapņojusi par suni varēju mierīgi noskatīties uz to? Un es sāku pierunāt vīru, lai mazulis padzīvo pie mums vismaz nedēļiņu, kamēr Līnai ir skolas brīvlaiks. Vīra māsa piekrita, tam ka mazulis padzīvosies pie mums. Sen beidzās gan brīvlaiks, gan atvaļinājums, bet Vinsīts joprojām dzīvo pie mums. Pēc diviem gadiem kad mums parādijās maziņš rodēzijas ridžbeks, Vincents ta audzīnāšanu ņēma savās ķepās. Pateicoties viņam, mazajam Džumbam nebija tik skumigi palikt mājas. Kamēr mēs darbos un skolā, blakus vienmēr bija spēļu biedrs. Gadās jau visādi, sevišķi kad kādu ņemam līdz, bet otrs paliek mājās...Neliela atiecību noskaidrošana – kur biji? Ko dariji? Kapēc bez manis? Bet īpaši miļi izskatās lielais satikšanās prieks, draugs ir atgriezies!

Vinsītis – mūsu jautrais, labais, mīlīgais, viltīgais, gudrais puisītis – taksītis, mēs tevi visi ļoti mīlam!